Užavas zvejnieka meita, zvejnieka māsa un tagad arī zvejnieka mamma Brigita Rulle atzīst, ka par savu māju īstos laukos ir sapņojusi, kopš sevi atceras. Turklāt nevis kā par modīgu brīvdienu atpūtas vietu nedēļas stresa grauztam pilsētniekam – jo viņai savulaik gan darbs, gan dzīvošana bijusi arī Piltenē un Ventspilī – bet kā par pastāvīgu dzīves un darba vietu visam mūžam. Varbūt tāpēc, Brigitas senči gan no tēva, gan mātes puses bijuši zemnieku kārtas ļaudis un arī pati viņa kolhoza “Piltene” Karaļciemā gan rukšus kopusi, gan govis ganījusi, bet Užavā pie omes trušu mazuļus auklējusi.
Pirms apmēram septiņiem gadiem, vēl turpinot strādāt Ventspilī, šis sapnis ieguvis reālas aprises. Laimīgas apstākļu sakritības gadījumā radusies iespēja pārcelties uz Užavas pagasta “Mūrniekiem”, sākt kārtot dokumentus un veikt maksājumus par šī nekustamā īpašuma iegādi. Šogad darījumu juridiski paredzēts pabeigt, “Mūrniekiem” pilnībā pārejot Brigitas īpašumā. Papildus drošības un komforta sajūtu tas varētu dot ne vien saimniecei un viņas dzīves līdzgaitniekam Agrim, bet arī kuplajai un daudzveidīgajai sīkdzīvnieku saimei, kas mitinās “Mūrniekos”. Sākts ticis ar deviņām mammas Zigras dāvinātajām vistām un gaili…
Šķirnes trušu “kalve”
Plašākā skatījumā tas nozīmē, ka saimnieciskai dzīvei atdzimst vēl viena pārmaiņu vējos un īpašnieku maiņās faktiski iznīcībai nolemta Kurzemes lauku sēta, kurā, pēc nostāstiem, senos laikos dimdējis vietējā kalēja āmurs. Tagad “Mūrniekos” citi trokšņi: šķūnītī būros būkšķinās daudzkrāsainu šķirnes trušu ganāmpulks, pagalmu piedzied gaiļi, piebuldurē tītari un šo lauku dzīves orķestri ar mēkšķēšanu papildina kazu trio. Idilli kuplina pieci kaķi, kas no grauzējiem sargā trušus; nesen iegādāto nūtriju skrapsti, mēģinot izgrauzt caurumus būros; un vēžu tikai nojaušamā klātbūtne mežmalā izraktajā dzidri avotainajā dīķī. Brigita atzīst, ka jaunībā sapņojusi par dzīves vietu, kurai blakus būtu mežs, kaut vai neliels dīķis un “nebūtu kaimiņu, kas pāri žogam lūr tavos logos”.
“Pašai šķiet gandrīz vai neticami, ka “Mūrniekos” tieši tā un pat vēl labāk arī ir – jo savā mežā var atrast sēnes, bet plašajā siltumnīcā izaug gan tomāti, gan paprika. Ar vienu piebildi – būs vajadzīgs gadiem ilgs, nenormāli smags darbs un daudz naudas, lai to visu savestu iecerētajā kārtībā. Apmēram tādā, kādu redzēju kaimiņu novada Laidu pagasta šķirnes trušu audzētavā “Zemturi”, kur savam ganāmpulkam iegādājos pirmos sešus garaušus,” Brigita ir apņēmības pilna to darīt kopā ar Ventspilī metālapstrādes firmā strādājošo Arni. Viņš nāk no kolhozu laikos slavenu lauksaimnieku dzimtas Ancē un uz piejūras pagastu pārcēlies, kad neveiksmīgas izrādījušās Brigitas iepriekšējās laulības. Neveiksmīgas, protams, nosacīti, jo to laikā pasaulē nākuši lieliski bērni – dēls Mareks un meita Jogita. Marekam tagad darbs pārsvarā uz norvēģu zvejas kuģiem, bet Jogita ar ģimeni, kurā Brigitai jau divi mazbērni, apmetusies uz dzīvi tepat saredzamos kaimiņos, “Sāmiešu” mājās.
Pie mērķa var nonākt ejot
“Ja tu skaidri zini, ko savā dzīvē gribi sasniegt un apzināti ej uz šo mērķi, tu noteikti līdz tam arī nonāksi,”šo atziņu Brigita saklausījusi kādā no daudzajiem zināšanu papildināšanas semināriem, neilgu laiku strādājot firmā “Vision Internationale People Group”, kas visā pasaulē izplata bioloģiski aktīvus uztura bagātinātājus.
“It kā pašsaprotama patiesība, bet, to pārdomājot, rodas jautājums: vai es un mēs, latvieši kopumā, pieņemam to ilglaicīgai lietošanai jeb galvenos spēkus tērējam tūlītēju vajadzību apmierināšanai? Attiecinot to uz lauksaimniekiem – visu mērķis ir sasniegt turību, ko cenšamies panākt, ar smagu un neatlaidīgu darbu audzējot saknes, lopiņus un labību. Un… paliekam pusceļā uz pārticību, jo pašu saražoto neprotam izdevīgi pārdot, krējumu nosmeļ starpnieki,” Brigita to atcerējusies, kopā ar Latvijas trušu audzētājiem piedaloties starptautiskās izstādēs Dānijā un Slovēnijā, pat paviršā skatījumā ieraugot, cik ļoti tur attīstīta lauksaimnieku kooperācija gan ražošanā, gan produkcijas realizācijā.
“Saku to, domājot par priekšdienām, jo pagaidām “Mūrnieku” produkcijas apjomi ir niecīgi, savus šķirnes dzīvnieciņus varu pārdot izstādēs un gadatirgos, pēc citiem klienti atbrauc pakaļ paši. Bet kopīgās darbošanās efektivitāti jau tagad esmu iepazinusi, biedrībai “Trusis un citi” ar valsts atbalstu organizējot braucienus uz izstādēm ārvalstīs, kas individuāli nekad neatmaksātos,” piemēram Brigita ar nožēlu atzīst, ka Latvijā ādiņu apstrādei nav spējuši apvienoties ne mednieki, ne trušu un citu kažokzvēru audzētāji un tās šim nolūkam jāved uz Lietuvu. Par pārspīlētiem un pat liekulīgiem viņa atzīst dzīvnieku aizstāvju aicinājumus neizmantot zvērādas apģērba darināšanai.
“Varbūt ciniski šķitīs atgādināt, bet ir taču skaidrs, ka pārskatāmā nākotnē cilvēki neatteiksies no gaļas, tanī skaitā no gardās truša miesas izmantošanas pārtikai. Tad kāpēc gan būtu jāatsakās no dzīvnieka ādiņu izlietošanas, tādējādi aiztaupot nebūt ne mazus resursus mākslīgo kažokādu ražošanai,” Brigita ir pārliecinājusies, ka piemājas lauciņos lietderīgi var izmantot arī garaušu un mājputnu radīto mēslojumu un gadiem to dara savā saimniecībā, iegūstot bagātīgas ražas.
Bezdarbnieka maize gāja labumā
Užavniece atzīst, ka par šīm un obligāto atskaišu birokrātijas problēmām aizdomājusies tikai nesen, ar tām tieši saskaroties. Bet ir gatava kādas sabiedriskās vai profesionālās ievirzes organizācijas ietvaros iesaistīties to risināšanā, jo “visaptverošā un sīkumainā saimnieciskās darbības kontrole acīm redzami samazina pašnodarbinātības un sīko uzņēmumu dzīvotspēju”.
No mūžībā jau aizgājušā tēva Nikolaja Lodes un mammas Zigras Brigita mantojusi aktīvu attieksmi pret dzīvi, vēl padsmitnieces gados sākot strādāt “Rīgas adītāja” Piltenes filiāle un vienlaikus mācoties arodskolā šuvējas – motoristes specialitātē.
“Mazpilsētā man agri izveidojās un ātri izputēja ģimene, paliekot vienai ar desmit mēnešus veco dēlu. Sāku strādāt par šuvēju Ventspilī, pēc tam izmēģināju laimi vairākos pilsētas tirdzniecības uzņēmumos, pa starpām nogaršojot arī bezdarbnieces maizi. Tikai labu varu teikt par šai grūtajā periodā piedāvātajām iespējām apgūt papildus profesijas. Izvēlējos zīda apgleznošanu un datu ievadīšanas operatora specialitāti, un abas ir lieliski noderējušas turpmākajā dzīvē. It īpaši datu ievadīšanas prasmes, kuras palīdz aizpildīt, manuprāt, pārāk sīkumaino atskaites dokumentāciju ciltsdarbā ar trušiem. Bet zīda apgleznošana notiek līdztekus šūšanai, tamborēšanai un adīšanai, ar kuru mēģinu iepriecināt tuviniekus un draugus,” Brigita rāda reljefu, no košām auduma strēmelēm tamborētu ( nevis austu!) grīdas celiņu, mežģīņu sedziņas, apgleznotas gaisīga zīda šalles un lakatus – ar tiem viņa mēdz saposties, kad “Pagastu dienās” Ventspils brīvdabas muzejā, Vislatvijas “Kazu dienās” Talsu novadā vai kādos citos svētkos tiek aicināta parādīt savus eksotiskākos trušu īpatņus vai citus dzīvniekus un pastāstīt par viņu reizēm neiedomājami atraktīvajiem izgājieniem. Kā to izdarīt, Brigita nav jāmāca, jo viņai ir dabas dots talants, kas savulaik demonstrēts arī uz Užavas amatierteātra skatuves.
Mājās Arnis un “glābējzvans”
Bet kā tad ar div- un četrkājaino mājās palikušo dzīvnieku saimi, kamēr viņa kopā ar mīluļiem izglīto un izklaidē publiku kādos pasākumos, izbrauc uz gadatirgiem vai piedalās sīkdzīvnieku izstādēs ārvalstīs? Brigita skaidro, ka “Mūrniekos” mītošo ķepaiņu, ausaiņu un spārnaiņu ganāmpulku droši var uzticēt laukos augušajam Agrim, bet viņa nevaļas brīžos dzīvnieki diennakti iztiek vieni paši, jo barību un ūdeni var atstāst arī vairākām ēdienreizēm.
“Avārijas gadījumā iespējams “glābējzvans” uz kaimiņu māju meitai Jogitai, viņa zinās, kā tikt galā,” Brigita skaidro, ka šādas situācijas mēģinājusi prognozēt, jau uzsākot darbu ar trušiem.
Labāk mazāk, bet labāk
“Ar šo dzīvnieku aprūpēšanu mazā skaitā esmu pazīstama kopš bērnības. Pirms veidot pamatganāmpulku “Mūrniekos”, izlasīju par trušiem teju visu internetā pieejamo un arī drukātos tekstus, kādus vien par šo tēmu atradu. Konsultējos ar kolēģiem, kuri Latvijā ir ļoti zinoši. Sapratu, ka negribu ātru un riskantu peļņu ar gaļas šķirnēm. Izlēmu nosacīti sekot kādreiz politikā populārajam sauklim ”labāk mazāk, bet labāk”. Tas nozīmēja sākt šķirnes dzīvnieku pavairošanu un šo materiālu piedāvāt klientiem lielāku vai mazāku ganāmpulku veidošanai viņu mājā. Šādu padomu deva arī Kristīne Ziemele Laidu pagastā, no kuras nopirku pirmos burgundiešus, kaliforniešus un Lielos gaišos sudrabotos trušus.
Man laimējās, ka dzīvniekus nepiemeklēja slimības, ganāmpulks sekmīgi vairojās, piepērkot jaunus tēvus un papildinot ar vēl dažām šķirnēm. Ik pēc kārtējā metiena, tirgus vai izstādes dienas skaits mainās, svārstoties vidēji 100 līdz 150 dzīvnieku robežās, jo pamatganāmpulka veidošana ir ļoti rūpīgs un ilgstošs darbs piecu līdz astoņu gadu garumā,”Brigita nesāk klāstīt šī darba nianses, jo Latvijā sastopamo šķirņu skaits ir vairākos desmitos un katrai no tām vajadzīga atšķirīga pieeja kopšanas ziņā plus vēl pieredzē balstīta intuīcija, ko var pielīdzināt retam talantam.
Ar kolēģiem trušu audzētājiem izstādē Rubenē (Brigita 2. rindā 3. no kreisās).
Mūža maize veterānam
“Par to var pasmaidīt kā par lauksaimniekam traucējošu sentimentu, bet pie šiem dzīvnieciņiem ar laiku sāku pierast tāpat, kā pierod pie suņa, kaķa vai papagaiļa. Tāpēc labi, ka mani truši nav jāsūta uz kautuvi, tos sugas turpināšanai aizved jaunie saimnieki. Vistālāk – uz Itāliju – ir aizceļojuši divi mani burgundieši un es ik pa laikam ar bažām iedomājos – nez, kā viņam tur siltajās zemēs klājas, jo truši slikti panes karstumu. Savukārt ganāmpulka ciltstēvam plecīgajam Tīringas trusim nedaudz māņticīgi esmu apsolījusi “mūža maizi” atlikušās dzīves garumā, jo viņa aizsāktā ganāmpulka vairošana sekmīgi turpinās. Pēdējā laika mīļums ir nesen iegādātais skaistulis zaķtrusis, no kura arī sagaidu sugas turpināšanu. Trušiem ir trīs līdz četri metieni gadā, tāpēc tā īsti nav laika pie jaunuļiem pierast. Par laimi, jo pēc vairākiem mēnešiem no simpātiskajiem purniņiem jau ir grūti šķirties, tie katrai šķirnei ir savādāki, bet vienmēr apburoši. Ja kāds netic, lai paņem savās mājās vai dzīvoklī pundurtrusi – “Mūrniekos”arī tādi ir – un drīzi vien tas kļūs par pilntiesīgu un atraktīvu ģimenes locekli.
Brigita šaubās, vai no “trušu naudas” tuvākajos gados varēs atlicināt mājas remontam un zemes sakopšani, bet neizslēdz, ka prātā nāks arī kādas citas peļņas idejas, ieskaitot tūristu apmeklējumus. Trīs dabīgie trimmeri divu kazu un āža veidolā jau iegādāti krūmāju apauguma likvidēšanai piemājas pļavā, lai tur labāk augtu zāle trušu ganāmpulkam. Greznoti ar identifikācijas tetovējumiem abās ausīs, labākie no “Mūrnieku” bara tiek posti nākamā mēneša braucienam uz izstādi Saldū. Bet nākamgad kārtējais Brigitas trušu uznāciens paredzams Eiropas izstādē Austrijā. Neilgi atpakaļ Dobelē viņa līdzīgā pasākumā ieguvusi lielo kausu kā labākā vienas šķirnes trušu kolekcijas īpašniece, bet trīs citi, mazāki viņai Latvijā un Lietuvā piešķirti par labāko savas šķirnes pārstāvju prezentēšanu.
Brigita atvēcinās, ka ne jau apbalvojumu dēļ viņa te strādā, bet gandarījums balsī ir jaušams.
7.06.2020. / Autors: Ventspilnieks.lv / Foto: No personīgā arhīva
