“Ventspilnieks.lv” jau rakstīja par četriem Ventspils Augstskolas (VeA) studentiem, kuri lēmuši radīt Ventspilī jaunu kultūrvietu ( Annas – Akmeņu – Lielās ielas kvartāls ieelpo ). Salīdzinoši īsā laikā vīzija guvusi strauju virzību: rasta, jauniešuprāt, ideālā adrese idejas realizācijai, notiek pārrunas ar nekustamā īpašuma saimnieku un tiek pētīts tirgus, sociālajā vietnē “Facebook” izveidota kultūrvietas digitālā mājvieta (https://www.facebook.com/kvartaals).
Turpinot sekot līdzi notikumu gaitai, šoreiz saviem lasītājiem piedāvājam ne vien VeA studentu – Justīnes Širinas, Daniela Roguļa, Edmunda Zālīša un Igora Uhaņa – idejas dzimšanas stāstu, bet arī divu kurzemnieču – mākslas pedagoģes Ilzes Babras un režisores Maijas Kalniņas – pieredzi par tēmu: “Kultūra. Vieta. Koprade”.
Nejaušā jaušība
Klausoties studentu stāstījumā, pirmā sajūta, kuru notveru, ir vieglums. Šķietami nejauša VeA “Jaunuzņēmumu vadība” programmas 2. kursa studenta Daniela Rouguļa un Justīnes Širinas satikšanās šovasar Latvijas Studentu apvienības, kuras prezidentes pienākumus Justīne pildījusi aizvadītos divus gadus, pasākumā. Sarunas un atklāsme, ka abus vieno sapnis radīt kultūrvietu. Aptverot, ka arī Justīne rudenī plāno pārcelties uz Ventspili un studēt datorzinības, jaunieši sapratuši, ka sapnim savu piepildījumu lemts gūt Ventspilī. Vēl jo vairāk tāpēc, ka, kā saka Daniels: “Šeit pietrūkst atpūtas vieta ar neuzspiestu atmosfēru, kurā var brīvi izpausties.”
Kādā septembra dienā abi piesēduši VeA Studentu atpūtas telpā un turpat blakus bijuši arī Daniela kursabiedri – Igors Uhaņs un Edmunds Zalītis. Visi četri apvienojuši spēkus, iesnieguši idejas pieteikumu “Kurzemes inovāciju grantiem”, bet paralēli Ventspils pilsētas domē gājuši runāt par iespējamajām adresēm, kurās kas tāds Ventspilī varētu tapt. No studentu grantu programmas saņemts atbalsts projekta attīstīšanai, tirgus izpētei un ekspertu piesaistei, bet potenciālo sava sapņa realizēšanas vietu studenti atraduši paši.
Ēkas, garāžas, pagalms un zeme ir privātīpašums, turklāt tāds, kura saimnieks šobrīd atrodoties patālās ārzemēs. Saziņa notiek attālināti. “Kamēr notiek pārrunas – turam noslēpumā vietas adresi,” saka Širina un smejas, kad norādu, ka, pēc “Facebook” ievietotajām fotogrāfijām, ventspilnieki viegli var saprast, kurp, iespējams, jau pēc pusgada, varēs dosies pēc labas kafijas, dzīvās mūzikas un brīvas būšanas. Igors Uhaņs piebilst: “Visticamāk, pārrunas ar vietas īpašnieku noslēgsies nākamā gada sākumā. Ceram, ka atradīsim vienotu skatījumu par to, kā tur visam ir jāizskatās. Pēc tam arī varēsim plašāk izklāstīt savu konceptu. Pagaidām rosāmies svešā īpašumā, šobrīd mums ir “zaļā gaisma” labiekārtošanas darbiem.”
Maratons, nevis sprints
Ugālniece Ilze Babra, kas dzimtajā pagastā atgriezusies, lai strādātu Mūzikas un mākslas skolā, pēdējo divu gadu laikā ir aktīvi vadījusi biedrības “Ugāles attīstība” darbu. Biedrība dibināta jau 2011. gadā – ar mērķi: darīt Ugāli pievilcīgāku, interesantāku gan pašiem ugālniekiem, gan viesiem. “Ja es toreiz, kad uzņēmos “Ugāles attīstības” vadību, zinātu to, ko tagad, pavisam noteikti aktīvāk būtu deliģējusi konkrētus darbus citiem,” saka Ilze Babra. Viņa atklāj, ka īpaši tagad, kad pašai ieildzis pārdomu posms, mīļuprāt vēlētos, lai komanda spēj turpināt uzsākto arī bez viņas pamudinājumiem. “Ja lauku vidē vēlies ko nebijušu darīt, šķiet, “vējdzirnavu sajūta” ir neizbēgama. Ja es neeju kā lokomotīve, tad arī pārējiem apsīkst entuziasms,” situāciju raksturo Ilze Babra, un retoriski vaicā, kā rast enerģiju būt “mūžīgajam dzinējam”. “Vienu reizi “uzsprāgt” un kaut ko izdarīt, tas ir vienkārši, tas pa spēkam ir daudziem, bet ilgstošā laika posmā konsekventi turpināt iesākto, saglabāt interesi un vēl attīstīties – tas ir izaicinājums. Pat tāds sīkums, kā biedrības e-pasta regulāra pārbaude, prasa laiku,” rutīnas problemātiku ieskicē Babra, uzsverot, ka “tas nav sprints, tas ir maratons”. Pērn, piesaistot projektu līdzekļus, Ugāles biedrība pie pagasta attīstības plāniem strādāja vietrades eksperta Jāņa Ķīnasta vadībā. “Viņš mums nomainīja visu paradigmu!” Ilzes Babras balss atkal ieskanas dzidri. Viņa atceras, ka gan “zaļais namiņš”, kurš lēnītēm top pie vietējās vidusskolas, gan Ugāles pastaigu taku maršrutu izstrāde notikusi uz vides zinātnieka un dizainera Ķīnasta rosinātā iedvesmas viļņa.
Nedomāt vietas vietā
Liepājniece multimāksliniece Maija Kalniņa mūspusē gana labi pazīstama ar savu konceptu “vietas ir dzīvas”. Jau sesto gadu viņa ir viena no Ventspils novada Popē notiekošā festivāla “Vārti” rīkotājām. Pirms gadiem piecpadsmit Maija Kalniņa Liepājā kopā ar brāļiem Mareku un Raivo Mediņiem aktīvi organizēja “Latvijas 1. Rokkafejnīcas” un mūzikālā kluba “Pablo” kultūras dzīvi. “Tolaik vēl nebiju nodefinējusi, ka vieta ir svarīga, bet droši vien jau tad mēģināju savest kopā vietu ar cilvēkiem. Vietas loma izkristalizējās, kad sāku arī citur kaut ko aktīvāk rīkot. Katra vieta dod atšķirīgu sajūtu. Kas, piemēram, derēja “Pablo” Liepājā, neder Bruknā vai Aizputē,” tā Maija Kalniņa. Viņa uzsver, ka mūsdienās, ja vien ir nauda, no satura viedokļa pieejams ir jebkas, bet unikalitāti rada tieši vieta: “Kad mēs, “Baltic Beach Party” organizētāji, tikām Apvienotajā Karalistē nominēti kā vērā ņemams vidējas formas aizrobežu festivāls, aizbraucām uz Angliju un bijām pārsteigti, ka Eiropas lielo festivālu rīkotāji slavēja mūsu atmosfēru. Salīdzinoši ar viņiem bijām mazbudžeta festivāls, kurš nevarēja atļauties lielās zvaigznes, bet viņi uzsvēra – dabūt labu mākslinieku nav problēma, cilvēki izvēlas baudīt mūziķu sniegumu tandēmā ar konkrēto vietu un stāstu, kuru tā piedāvā piedzīvot.”
“Tas ir tas neracionālais, ko nevar nodefinēt, bet – to vienmēr jūt. Neizdomāt vietas vietā, nevis lietot vienam otru, bet mijiedarboties. Kad notiek šī sadarbība, tad rodas “Kursas putni”, “Latvijas 1. Rokkafejnīca” vai jebkura cita vieta, kuru cilvēki labprāt apmeklē. Piemēram, kultūras nama “Wiktorija” gadījumā bieži vien cilvēki vairs nenāk uz konkrētu grupu, viņi nāk baudīt vietu un visu, kas tur notiek,” saka Kalniņa un piebilst, ka viss, protams, nevar derēt visiem, bet unikalitāte un dzīvība, viņasprāt, rodas tieši ieklausoties vietās.
4.12.2020. / Autors: Ilze Meiere / Foto: Jaunās kultūrvietas radītāji. No kreisās: Edmunds Zālītis, Igors Uhaņs, Daniels Rougulis, Justīne Širina. Publicitātes foto
