“Putekļaini dienas ceļi Ventmalā pie kraujas stāv…” rakstnieces un dziesminieces Janas Egles siltā balss maigi un spēcīgi mūzikas valodā stāsta Kurzemes dzejnieka Olafa Gūtmaņa rindas. 15. oktobrī Liepājā – mākslas galerijas “Romas dārzs” Berči zālē – nosvinēti albuma “Ainava ar vientuļu koku” atvēršanas svētki. Rakstniece un dziesminiece īsā intervijā “Ventspilnieks.lv” stāsta par sevi un Ventmalu.
Jūs itin bieži var sastapt mūspusē!
Ventspils Starptautiskajā Rakstnieku un tulkotāju mājā uzturos regulāri, tā ir manā pasaulē labākā vieta, lai kaut ko uzrakstītu. Visās grāmatās ir stāsti, kuri tapuši Mājā. Vispār es prozu sāku rakstīt tikai tāpēc, ka Ventspilī ir Rakstnieku māja un tur jau desmit gadus tiek rīkoti Kurzemes prozas lasījumi. Caur tiem ir izgājuši gan “Aiziet jūriņā”, gan “Bedre” un “Tāds rudens” no mana pirmā krājuma “Gaismā”. Te rakstīta lielākā daļa no “Svešie jeb Miļeņkij ti moi”. Arī jaunākajā – “Dzimšanas diena” – ir vismaz 4 stāsti, kas tapuši Ventspilī. Ja nosaukšu visus, tā būs bibliogrāfija. Taču svarīgais ir tas, ka Ventspilij un Rakstnieku mājai ir ļoti liela, kaut kādā ziņā pat liktenīga nozīme manis tapšanā par stāstnieci.
Cik sen rakstāt dziesmas un kā tas sākās?
Dziesmas sāku rakstīt vēl vēlāk nekā stāstus. 2011. gadā kā dzejniece tiku ievilkta dziesminieku kustībā, par ko nebeidzu priecāties un pateikties, un pēc trim gadiem sāku domāt, ka manī taču arī visu laiku skan kaut kādas muzikālās frāzes, kaut kādi melodiju fragmenti. Nolēmu pamēģināt uzrakstīt dziesmu. Pirmās divas 2014. gada vasarā tika tīši rakstītas, apsēžoties pie klavierēm un cītīgi sacerot melodiju. Tās bija “Balts vilks” un “Baidies, mās”, abām mani teksti – jau senāk rakstīti dzejoļi. Taču šī tīšā darbība atvēra kaut kādu aizsprostu, un tālāk viss jau notika pavisam citādi. Prātā sāka nākt citu dzejnieku dzejoļi, vārdi, ar kuriem biju kopā gājusi cauri pārbaudījumiem, kas bija mani mierinājuši vai spēcīgi uzrunājuši. Tie paši ieskanējās, ne vienmēr uzreiz gatavā dziesmā, taču galvenais motīvs, ritma zīmējums un struktūra ir uzreiz. Šos sev svarīgos dzejoļus vienmēr ļoti gribas izdziedāt. Tie joprojām pietur, pavada, notur. Nu jau ir pusotrs desmits dziesmu, daļa no tām ierakstītas albumā “Ainava ar vientuļu koku”.
Vasarās esat sastopama Popē!
Popē, festivālā “Vārti” dažādos gados pirmatskaņojumu piedzīvojušas dziesmas “Pārcēlājs” ar Olafa Gūtmaņa vārdiem, Velgas Kriles dzejolis “Tikai pelni”, Arņa Mincenhofa “Par iešanu”. Pope un “Vārti” joprojām iedvesmo. Šogad aprīlī uzrakstīju jaunu dziesmu, kā par brīnumu – pati ar saviem vārdiem. Brīdī, kad viss bija aizvērts, mana doma bija par to, kā uzbūvēt Gaismas tiltu un atvērt Gaismas vārtus, lai satiktos un apskautos. To arī iedziedāju jaunajā albumā, un tikai pēc tam aptvēru, ka “Vārti” nemainīgi ir klātesoši.
20.10.2020. / Autors: Ilze Meiere / Foto: Kristīne Locika
