Mūsu dzīve sastāv no izvēlēm – sākot ar to, ko no rīta vilkt mugurā, ko ēst brokastīs, un beidzot ar pavisam nopietniem lēmumiem, kas var ietekmēt mūsu dzīvi neatgriezeniski. Gan labvēlīgi, gan dažkārt ne tik pozitīvi kā cerēts. Tāpēc ir labi, ja svarīgos dzīves brīžos cilvēks necenšas tikai pats saviem spēkiem rast atbildes, bet dara to kopā ar profesionālu palīgu. Par lēmumu pieņemšanu un to, kāda loma šajā procesā ir psihoterapeitam, stāsta Latvijas Psihoterapeitu biedrības pārstāve, sertificēta eksistenciālā psihoterapeite Tatjana Griškina.
Katru dienu ikviens no mums saskaras ar nepieciešamību pieņemt lēmumus. Tie var būt ikdienišķi – ko pagatavot vakariņās, kādu dāvanu nopirkt tuviniekam svētkos, kā pavadīt brīvdienas, bet daži no lēmumiem skar dzīves pašus pamatus – ar ko precēties, kur strādāt, vai atļauties vēl vienu bērnu, kādu profesiju izvēlēties. Nereti lēmumu pieņemšanas process neraisās tik viegli un raiti, kā gribētos, skaidrība nerodas, cilvēku nomāc šaubas, bailes kļūdīties. Ja šāds stāvoklis paildzinās, tas noved līdz ciešanām. Pat visizlēmīgākie cilvēki dažreiz atrodas strupceļā.
Mēs esam brīvi izvēlēties. Tomēr, kāpēc tas ir tik biedējoši? Kaut gan vārds “brīvība” liekas jauks un iedvesmojošs, realitātē cilvēki var baidīties no tās un ne vienmēr spēj to izmantot. Jau kopš pašas mazotnes bērnus biedē pārāk liela brīvība – ja vecāki audzināšanas procesā neuzstāda konkrētas prasības un robežas, pētījumi rāda, ka tādā gadījumā pastāv risks, ka bērns aug nevis brīvs, bet gan nepārliecināts par sevi un trauksmains. Tomēr pieaugušajam cilvēkam nepieciešams tolerēt savu trauksmi, lai izmantotu brīvības iespējas. Citiem vārdiem sakot, cilvēkam ir svarīga drosme dzīvot, drosme izvēlēties, kas nenozīmē vairāk miera un mazāk problēmu. Drīzāk tā ir drosme ar uztraukumu pieņemt dzīves izaicinājumus.
Cilvēki ar trauksmi, kas pavada lēmumu pieņemšanas procesu, cenšas cīnīties dažādi – vieni pieņem lēmumus ļoti ātri, impulsīvi, lai nav ilgi jāmokās domājot, citi nemitīgi šaubās un izsver visus iespējamos variantus, ne par vienu no tiem neesot drošībā. Dažreiz cilvēki vispār izvēlas neko nelemt un ļauties dzīves plūsmai. Nereti klienti lūdz savam psihoterapeitam šādu trauksmi novērst vai arī gaida ieteikumus par to, ko labāk izvēlēties – šķirties vai nešķirties, pārcelties uz dzīvi ārzemēs vai palikt Latvijā, pusmūžā uzdrošināties mainīt profesiju vai tomēr ne.
Uzmanību trauksmei nepieciešams pievērst tad, ja tā bloķē rīcību, padara cilvēku pasīvu vai pārlieku haotisku savās izvēlēs. Tomēr zināma deva trauksmes lēmumu pieņemšanā ir dabiska, jo liela daļa lēmumu tiek pieņemti ierobežotas informācijas ietvaros un cilvēks nevar prognozēt visas sekas vai arī paredzēt garantētu veiksmīgu iznākumu. Jāpieņem to, ka dzīve nekad nav perfekta un nereti kādu laiku jāsadzīvo ar neskaidrību. Turklāt jebkura izvēlēta iespēja nozīmē atteikumu citām, kuras pazūd neatgriezeniski. Jebkurš “jā” saistās ar vairākiem “nē”. Nereti cilvēks nevēlas samierināties ar šādiem zaudējumiem un dzīvo ilūzijā, ka viņam priekšā ir daudz labāki varianti. Tomēr, atliekot rīcību un mūžīgi gaidot labāku iespēju, paiet svarīgs dzīves laiks. Augstāki mērķi ir nepieciešami, tomēr jāizsver, varbūt neideāli, bet reāli varianti ienestu dzīvē vairāk enerģijas un patiesus, nevis iedomātus notikumus.
Kādi vēl ir iemesli šaubām, pieņemot lēmumu?
Jebkurš lēmums neizbēgami saistās ar atbildību par to. Tas ir nevis morālais jēdziens, bet sekas, kuras atspoguļosies cilvēka dzīvē. Saistības, ko prasa lēmums, simboliski nozīmē samaksu par brīvību. Piemēram, kāds vēlas strādāt citu darbu, tomēr jauna darbavieta prasa ieguldīt vairāk iniciatīvas, būt aktīvam, pieslīpēt sen nelietotas prasmes. Cilvēks grib dzīvot interesantāk, bet vēlas neuztraukties, kas nav iespējams jaunajā vidē. Šķiet, ka drošāk ir atrasties turpat un lieki neriskēt. Bet arī pasivitātei, mēģinājumiem vilcināties ir samaksa – izvairoties no jauniem izaicinājumiem, var pieaugt neapmierinātība, skaudība pret tiem, kas sasnieguši vairāk, un galu galā ir risks iekrist depresijā.
Paradoksāli, ka pēc brīvības cilvēki alkst un tajā pašā laikā cenšas atbildību par to atdot citiem. Mūsdienās ir izplatītas ezotēriskas lietas, daudzi vēršas pie gaišreģiem, zīlniekiem, astrologiem, vēloties sadzirdēt kādu gatavu atbildi, deleģējot savu brīvību mistiskiem pārdabiskiem spēkiem. Uztraukumā un apjukumā var likties, ka kāds cits noteikti zinās labāk kā rīkoties. Tomēr, jautājot padomu astrologam, cilvēks atdod savu spēku “zvaigznēm”, nepietuvinās savas dzīves dziļākajiem vērtību slāņiem. Reizēm cilvēkam ir grūti samierināties ar to, ka, veicot izvēli, viņš nonāk neizbēgamā eksistenciālā izolācijā – tas nozīmē, ka tikai viņš var izdzīvot savu dzīvi un neviens cits to viņa vietā neizdarīs. Tas prasa drosmi. Tā ir brīvība izvēlēties reizē ar risku, ka citi nesapratīs, ka kaut kas var nesanākt tā, kā bija iecerēts. Tomēr tā arī ir iespēja realizēt savu unikālu dzīves ceļu.
Arī aiz tā saucamās ļaušanās dzīvei nereti slēpjas pasivitāte un nedrošība: kā būs, tā būs, kā liktenis lems, tā arī rīkošos. Risks ir, ja liktenis cilvēka uztverē kļūst liels un visuvarens, bet pats cilvēks – mazs apkārtējo apstākļu upuris. Pat, ja kāds met monētu, skatoties, kas izkritīs, viņš šajā brīdī atsakās no savas patstāvības. Turklāt ātra un vienkārša atsāpināšana no trauksmes, šaubām liedz emocionālu briedumu.
Kas notiek speciālista kabinetā?
Ja klients psihoterapeitam jautā, ko darīt kādā situācijā un sagaida ātru, skaidru un vienkāršu atbildi, viņš var saskarties ar vilšanos, jo profesionālis šādā veidā nestrādā. Mūsu dzīvē notiekošais nelīdzinās ātras apkalpošanas ēstuvei, kur var ieskriet, paķert ēdienu un tālāk košļāt pa ceļam. Psihoterapijas laikā speciālists izpētīs klienta situāciju, kopā meklēs ierobežojumus un iespējas, palīdzēs situāciju ieraudzīt no malas, ja nepieciešams, pievērsīs uzmanību alternatīviem variantiem, kopā ar klientu izanalizēs viņu biedējošus scenārijus “un kas, ja…”, sniegs nepieciešamo atbalstu. Tas prasa laiku, nesteidzīgu vērīgumu un aktīvu cilvēka līdzdalību. Jūru nevar pārpeldēt vienā mirklī, ja tā nav peļķe.
Nereti var novērot arī citu parādību – cilvēks pieņem lēmumus, viņam ir attīstīts gribasspēks. Liekas, ka tas ir labs variants. Noteikti ir daļa lēmumu, kur šāda stratēģija ir svarīga. Nāk prātā daži piemēri par cilvēkiem, kuri ir pārcietuši smagas slimības un varējuši nepadoties, iemācīties staigāt, dejot vai runāt no jauna. Tomēr risks pastāv, ja šādu stratēģiju pielieto visur. Ja lēmumi saistās tikai ar gribasspēku, tad cilvēkam pamazām zūd enerģija, dzīvesprieks, visu aizēno pienākums, vārds “vajag”. Psihoterapeits, uzdodot jautājumu “kam vajag?”, atklāj, ka klients akli seko citu uzstādītajiem principiem vai sabiedrībā pieņemtajiem stereotipiem – tam, ko teica apkārtējie, jo vienmēr ir gribējis būt labs citiem. Ja lēmumus balsta tikai uz pienākuma sajūtu, pazūd dzīves individuālais rokraksts, gribasspēks kļūst vardarbīgs pret tā saimnieku – pašu cilvēku.
Mūsu dzīve sastāv no vairākām veiktajām izvēlēm un tas, vai cilvēks ar dzīvi ir apmierināts, lielā mērā atkarīgs no tā, kā viņš saprot un veic savus lēmumus. Pieņemot lēmumus, nav vērts sagaidīt, ka tas būs mierīgs process, tomēr, kad lēmumi ir pieņemti, svarīgi būt mierā ar tiem. Izvēles procesā psihoterapeits cilvēkam var būt uzmanīgs un atbalstošs ceļabiedrs. Neviens cilvēka vietā nevar uzkāpt kalnā, bet, ja to dara kopā ar uzticamu ceļabiedru, tad ceļš kļūst krāsaināks un izturamāks.
