Artūrs Okmanis ir kurzemnieks. Viņa stāsts ir diezgan tipisks daudziem mūsu tautiešiem – meklējumiem bagāts. Dzīve ir apmetusi lielu pieredzes un ģeogrāfisko loku, un Artūrs ir atgriezies Kurzemē, apprecējies ar klasesbiedreni Ievu, ko pazīst jau kopš agras bērnības, dara lietas, kas patīk un ir laimīgs. Stāstot par savu aizraušanos, gandrīz katrā teikumā izskan pa kādam vārdam sanskritā – valodā, kura nes sevī pasaules radīšanas enerģiju un mūžīgo gudrību.
– Tu bieži lieto jēdzienus sanskritā, un nepieradušai ausij tas skan neierasti.
– Es to zinu tikai tik daudz, cik man ir nepieciešams, un cenšos pēc iespējas mazāk to izmantot, jo ar latviešiem ir jārunā latviski. Kāpēc tā daru? Tā ir valoda, kurā ir uzrakstītas vēdas, un senie avoti satur šo zināšanu kvintesenci. Un nevajag domāt, ka es te rokos svešās kultūrās, nē, latvieši ir vēdiskie sektanti, kuri šīs zināšanas sen jau ir nozaudējuši. Un Indija, starp citu, nav nekāda sapņu zeme, kur meklēt dzīves jēgu un kur dzīvo lieli guru. 60–70 procenti indiešu paši no tā visa neko nejēdz.
– Šajā informatīvi tik blīvajā laikmetā tev nav žēl veltīt laiku tekstiem, kas prasa īpašu iedziļināšanos?
– Šodien informācija ir kā komiksi. Četri teikumi sociālajos tīklos, un visiem viss ir skaidrs. Viedoklis ir izveidojies, bet zināšanu nav. Tomēr nevienu nevajag nosodīt par to, ka garīgā kapacitāte ir lielāka vai mazāka. Cilvēks šajā dzīvē sasniedz to, ko grib sasniegt, un viņa prāts ir kā dators – 21. gadsimtam ļoti piedienīgs salīdzinājums. Tev ir tik un tik gigabaitu atmiņa, tik un tik mapītes ar tik un tik failiem iekšā. Ir tādi, kam atmiņa ir 600 gigabaitu, bet ir, kuriem 12. Jo mazāk, jo vieglāk kontrolēt un pārvaldīt no malas.
– Kā tu vispār nonāci līdz seno zināšanu pētīšanai?
– Es jau kopš jaunības laikiem vienmēr esmu bijis “ar dēli dauzīts” – mani interesē tas, kas citus neinteresē. 17 gadu vecumā, kamēr citi čaļi gāja meitenēs, es konspektēju Evaņģēliju un Bhagavadgītu. 18 gadu vecumā stājos Garīgajā seminārā, un daudzi teica: “Ārprāts, cik tas ir sarežģīti un grūti – tur taču ir tik daudz kas jāzina!” Tad vienā brīdī sāku nojaust, ka visu notiekošo vada īpašas likumsakarības. Tā ir pieredze, ko esmu piedzīvojis pats – gan karu, gan badu, gan sarežģītas situācijas savā dzīvē. Lai arī neesmu reliģiozs cilvēks, bet man patīk pētīt un salīdzināt reliģijas, patīk rakt līdz saknei. 33 gadu vecumā padziļinātāk sāku interesēties par vēdiskajām lietām. Tā bija tāda interesanta pieredze – pa dienu biju zemessargs un apmācīju jaunsargus, bet vakaros lasīju un pētīju literatūru.
– Šobrīd pavisam tuvu mums gan ģeogrāfiski, gan mentāli notiek karš. Tu karu pieredzēji jau Balkānu krīzes laikā.
– Tolaik mani interesēja pasaules filozofijas vēsture. Lasīju Kantu, Nīči, bet pēc tam tīrīju automātu un devos uz Balkāniem, kur plosījās karš. Un ne jau tāpēc, lai kādu nogalinātu. Braucu ar lielu pārliecību, ka man ir jāpalīdz cilvēkiem, kuri nokļuvuši nelaimē. Tas bija laiks, kad Zemessardzē notika reformas, un tai vajadzēja pierādīt savas kaujas spējas. Devāmies kā atsevišķa elitāra Zemessardzes vienība, kas bija nokomplektēta milzīgā atlasē – 40 cilvēku uz vienu vietu. Daudzi pieteicās arī tāpēc, ka tā bija iespēja piepelnīties. Bez visa pārējā, kas notiek karā, braucām arī sociālajās patruļās. Apsekojām ciematu, kurā iepriekš bija dzīvojuši 350 cilvēku. Tuvojoties tam, izdzirdējām dīvainu ritmisku skaņu. Devāmies izlūkot: kalna nogāzītē sirms vīrs kaplēja kartupeļus, un viņš bija vienīgais palikušais ciemā, jo visi pārējie iedzīvotāji bija aizmukuši. Karš ir nauda, cilvēki ir ķīlnieki pasaules vareno spēlēs, un nevienā karā nav uzvarētāju – pirms nostājieties uz naida ceļa ar ieročiem, izrociet divus kapus.
– Bet karš Balkānos jau nav vienīgais nopietnais pārbaudījums?
– 2009. gada krīze sagadījās vienlaikus ar veselības problēmām un atskārsmi, ka neesmu vajadzīgs vairs ne armijai, ne medicīnai, ne kam citam šai dzīvē. Ar visiem kruķiem kāpu lidmašīnā un devos uz Norvēģiju – virzienā, kur varēju nopelnīt iztiku ar visu savu slikto veselību, jo šeit tobrīd nebija variantu. Lietojot pretsāpju līdzekļus, strādāju celtniecībā. Daudzmaz atguvu veselību, nometu kruķus un pamazām tiku uz pekām. Pēc darba vakaros daudz lasīju un meklēju atbildes uz sev svarīgiem jautājumiem.
– Kādi jautājumi nodarbināja tavu prātu Norvēģijā?
– Man kaut kā galvā negāja kopā – kā tas var būt? Kalpoju baznīcā, dienēju armijā, biju mīlošs vīrs, pilnībā atbildu priekšstatiem par to, kādam jābūt īstam vīrietim, tāpēc nesapratu – kāpēc man neiet? Tad sāku pētīt vēdisko astroloģiju un pamazām apjautu, kā cilvēks ir iekārtots, kāda ir viņa karmas bilance, mijiedarbība. Senos traktātos ir aprakstīta horoskopa dinamika, kur visu nosaka dzimšanas brīdis ar zvaigznēs jau ieprogrammētiem notikumiem. Iedziļinoties sapratu, kāpēc mana dzīve ir tieši tāda. Šī zinātne paskaidro un izgaismo, kāpēc notiek tā, kā notiek. Un te jau sākas tīri tehniskas zināšanas – astronomija rokrokā ar astroloģiju. Rietumu astroloģija tikai nosaka zodiaka zīmi un psihotipu. Un ko mums ar to iesākt? Tad šeit nāk palīgā garīgās prakses, ar kurām varam ietekmēt savu likteni. Pamēģināju pats – viegli nebija, bet pamazām izdevās. Tas ir tāpat, kā, dzirdot laika prognozē, ka būs lietus, izvēlamies – paņemt lietussargu un samirkt mazāk vai nepaņemt un izlīt cauri slapji.
– Tātad tas, ko stāsta zvaigznes, nav tikai jauka izklaide avīžu pēdējās lappusēs, bet nopietnas zināšanas?
– Pat vislabākais astrologs iedos maksimāli 75% precīzu prognozi, bet 25% paliek Radītāja rokās. Kāpēc cilvēkiem tā īsti labi neiet? Tāpēc, ka, neapzinoties savus talantus, nespēj izvēlēties īsto dzīves ceļu. Dvēsele piedzimst pieredzēt savu pieredzi. Mēs esam unikāli – nekad nebūs otra tāda, kā katrs no mums. Šīs ir ap 5000 gadu senas zināšanas. Guvu atbildes, ko nesniedza ne teoloģija, ne filozofija, sāku izprast, kā es esmu iekārtots, un pēc gadiem desmit jau jutos tik drošs, lai varētu palīdzēt arī citiem, bet arī vien tiktāl, cik paši vēlas. Pie manis nāk cilvēki, kuriem šīs lietas interesē un kas nodarbojas ar līdzīgām praksēm, un ne tikai – nāk arī cilvēki, kuri vairāk uzticas taustāmām lietām. Stāstu, zīmēju, runājamies retrospekcijā, arī par nākotni un iespējamo rīcību. Vēlme palīdzēt cilvēkiem manī ir saglabājusies, bet brīdinu, ka sikspārņu nagus un peļu zobus netirgoju (smejas).
– Katram jau vienalga ir jāizdzīvo sava dzīve pašam.
– Jā, garīgu pieredzi nevar nokomunicēt, to var izdzīvot tikai katrs pats. Mēs nevaram iekāpt otra kurpēs. Kas kādam ir lieli prieki, otram milzīgas bēdas, bet salīdzināt nedrīkst – cilvēki cieš no salīdzināšanas. Vai mani vada kāda misijas apziņa? Nezinu. Drīzāk pienākums palīdzēt – Dharma. Esmu šīs zināšanas apguvis daudzus gadus, un cilvēkam varu iedot saīsinātu variantu, lai nav jācieš – lūdzu, turi jau gatavu! Tomēr bieži vien mums gribas pašiem visu piedzīvot – pieskaroties saprast, ka krāsns ir karsta. Vēdiskajā filozofijā nav traktējuma – slikts vai labs. Viss vienkārši ir. Un mēs esam kā vēstules viens otram.
– Daudzi drudžaini meklē dzīves jēgu. Varbūt tu to esi atradis un vari izskaidrot, kas tas ir?
– Dzīves jēga ir pašā dzīvē – pieredzēt šo pasauli. Tas nav galaprodukts vai sasniedzams mērķis. Cenšos cilvēkus ievirzīt pareizajās sliedēs, varbūt esmu instruments Radītāja rokās? Bet varbūt likteņu pētnieks? Cilvēka dzīves svarīgākais uzdevums – atrast veidu, kā piederēt un sekot pašam sev. Un nesekot nevienam citam – ne politiķiem, ne Muhamedam, ne Kristum, ne Budam, bet sev. Diemžēl mūsdienās mēs piederam sev tikai miegā, un arī ne vienmēr.
– Ar ko cilvēkiem sākt ceļu pie sevis?
– Aicinu norobežoties no destrukcijas un negācijām – ejiet no tām prom. Pagrieziet muguru tiem, kuri jūs aicina uz konfliktu. Aicinu jūs neskatīties “kovboju seriālus”, bet kaut 20 minūtes diennaktī pabūt pašiem ar sevi, jo piederēt pašiem sev ir galvenais cilvēka dzīves uzdevums. Tā nav strausa taktika, bet elementāra dogma – nevairot negācijas! Sun Dzi savā “Kara mākslā” saka, ka karā uzvar tas, kurš nekaro.
8.11.2022. / Autors: Rita Krasta / Foto: No personīgā arhīva
