Vairākos gadu tūkstošos visā pasaulē pārbaudīto atziņu, ka baložu audzēšana var kļūt par mūža mīlestību un vienlaikus par tikpat ilgu atkarību, par pareizu atzinis un pieņēmis arī bijušais ventspilnieks Arnis Pāvelsons. Baložu audzēšanai un selekcijai vispiemērotākais ir lauku gaiss un plašums, tāpēc tieši daudzkrāsainie dūdotāji-lidoņi bijuši galvenais iemesls, kāpēc viņš pirms divdesmit gadiem no pilsētas pārcēlies uz vecāku iegādātajām “Silkalnu” mājām Vārves pagastā un pakāpeniski izveidojis tur savu minizoo jeb SIA APZ, kurā tagad ir ap pieci simti apskatei pieejamu putnu un dzīvnieku. Viskuplāk starp tiem – ar divdesmit divu šķirņu apmēram 300 īpatņiem – tur, protams, ir pārstāvēta baložu dzimta.
Turpat ieraugāmas arī ap piecpadsmit šķirņu vistas, vairāki fazāni, papagaiļi, Austrālijas zvirbuļi amadīni, meža un mājas pīles, zosis, mežā izglābtu pūču pāris, stārķis, dzērve un citi spārnaiņi, bet no četrkājainajiem var sastapt gan sesku, dekoratīvās žurkas un trušus, gan peruāņu pundurcūkas, ēzeļmeiteni Mašu, senos laikos Kurzemes piekrastē pierasto piena devēju – zilo jeb jūras govi. Lai viesiem būtu labāk orientēties šeit ieraugāmās dzīvās dabas daudzveidībā, Arnis speciāli priekš viņiem sagatavojis putnu un dzīvnieku aprakstus.
Ar peruāņu pundurcūku, vārdā Puķi.
Blakus baložiem – īsts meža zaķis!
“Protams, servisa un dzīvnieku mītņu ērtības ziņā “Silkalni” nevar līdzināties Rīgas Nacionālajam zooloģiskajam dārzam, toties pie mums blakus trušiem būrī ir ieraugāms īsts meža zaķis, kādu, cik zinu, rīdzinieki centušies, bet savā ZOO nav mācējuši uzturēt un saglabāt,” Arnis piebilst ar lepnumu, šo faktu skaidrojot ar pavisam netālā viņam piederošā meža elpu, kas garausi droši vien iedvesmo dzīvei. Viņš ar nožēlu konstatē, ka pagaidām nevar savam daudzgalvainajam un daudzveidīgajam ganāmpulkam sagādāt labturības maksimālas ērtības.
“Priekš tā mums vienkārši pietrūkst līdzekļu, jo tikai reizi, pirms astoņiem gadiem atverot minizoo, tam izdevās piesaistīt nelielu ES finansējumu, pārējais ir pašu naudiņa – gan mītnēm, gan barībai. Tāpēc tagad kopā ar sievu Lienīti esam izlēmuši neforsēt dzīvnieku skata palielināšanu. Centīsimies izkopt un saglabāt jau esošās šķirnes, īpaši tas attiecas uz baložiem,” Arnis izpētījis, ka pasaulē baložu dzimtā ir ap 340 sugas, kas tiek iedalītas 49 ģintīs, bet baložu šķirņu skaits sniedzas no 800 līdz pat 1000. No tām Latvijā sastopamas piecas sugas – lauka, mājas un meža balodis, kā arī ūbele parastā un gredzenūbele. Gadu desmitus ilgā selekcijas darbā entuziasti mūsu valstī izveidojuši piecas baložu šķirnes: “Liepājas baltasti”, “Rīgas baltsvītru”, “Rīgas vairogspārnu”, “Rīgas krāsasti”, “Rīgas spoguļasti”, kas Latvijā vairs atrodamas pavisam nelielā skaitā, bet tās visas ir Arņa kolekcijā.
Lai nepazustu līdzīgi “cilpotājam”
“Klaja necieņa pret šo šķirņu radītājiem būtu, ja postā tiktu aizlaists viņu patiešām nenovērtējamais darbs un šie unikālie īpatņi pazustu. Pieredze rāda, ka tas var notikt salīdzinoši īsā laikā, kā tas gadījies ar “Liepājas cilpotāju”, kurš Latvijā vispār vairs nav sastopams,” Arnis atturas prognozēt, vai arī viņam izdosies radīt kādu jaunu šķirni, bet neslēpj, ka selekcijas darbu, kas faktiski pielīdzināms zinātniskajam, iespēju robežās turpina visus šos gadus. Viņam ir izglītība uzņēmumu vadībā, kas papildināta ar lauksaimnieciskām zināšanām dažādos kursos un semināros, bet ģenētikā daudz tiekot apgūts arī patstāvīgi.
Līdz šim paveikto Arnis, protams, var novērtēt tikai daļēji un pēc ārējā izskata, jo brīvībā pa laikam tiek palaisti tikai pasta baloži, kuri sekmīgi ir mērojuši atpakaļceļu uz “Silkalniem” no Ventspils un pat Rīgas. Pasta baložus kolekciju Arnis ieguvis pēc netālu dzīvojušā baložu audzēšanas entuziasta Raita Mertena pāragras aiziešanas mūžībā, jo viņa vaļaspriekam ģimenē mantinieki nav atradušies. Raitim bijusi iecere un arī iestrādes tūristu piesaistīšanai ar ēdieniem, kas gatavoti no sarkanās baložu gaļas. Tā pat elitārās gardēžu aprindās ļoti augstu tiek vērtēta ārzemēs, bet arī šo nodomu īstenot viņš nav paspējis: Latvijā cilvēki pret tādu maltīti pagaidām atturīgi. Bet ir arī izņēmumi.
“No visām gaļām balodi lieku pirmajā vietā,” tā pēc lēni gatavota un uz salmiem nedaudz kūpināta šī putna cepeša baudīšanas Londonas smalkākajā restorānā savulaik izteicies Latvijas pavārmākslas guru Mārtiņš Rītiņš, ik pa laikam šādu gardumu, ieceptu tā saucamajā “zelta mīklā”, piedāvājot arī rīdziniekiem. Gaļas baloži ir arī Arņa sprostos, taču tie netiek audzēti patēriņam, bet tikai apskatei.
Baložos jāiegulda milzu darbs
“Šķirnes baložu audzēšana Latvijā un selekcijas darbs ar tiem gandrīz katastrofāli sarūk, jo vairumā gadījumu ar to nodarbojās vecāka gadagājuma cilvēki, kas to vairs fiziski nespēj turpināt. Jaunajiem par šiem putniem interese neapšaubāmi ir, bet – parasti tikai dekoratīvo īpatņu aplūkošanas un paraugdemonstrējumu vērošanas līmenī cirkā. Maz kāds vairs iedrošinās uzņemties šķirnes baložu kolekciju veidošanu un saglabāšanu, jo patiesībā tas ir ļoti ilgstošs un rūpīgs darbs,” minizoo saimnieks pārliecinājies, ka tieši proporcionāls tam ir arī gandarījums.
“Kad parādās pozitīvs rezultāts, cilvēks neapnicis stundām var sekot savu mīluļu gaitām debesīs un gaidīt atgriešanos baložu mājā,” Arnis to pilnam izbaudījis ļoti agrā bērnībā Ventspilī, vērojot, kā lidinās kaimiņa Konstantīna Krušnovska putni.
“Reiz lietus laikā viens no tiem samircis paslēpās mūsu sētā un tēvam nācās gandrīz ar varu piespiest mani aiznest lidoni tā īstajam saimniekam – tik ļoti es to gribēju paturēt. Neskatoties uz to, ka man tanī laikā jau bija aizraušanās ar papagaiļiem, fazāniem, vistām, pīlēm un zosīm, kuras man uzticēja barot, tiklīdz iemācījos staigāt,” Arnis atceras, ka pirmos no vecākiem “izdīcis” viļņainos papagaiļus, bet vēlāk, pārceļoties uz omes Mildas māju piepilsētas teritorijā, viņa aprūpē nonākušas arī eksotiskās vistas “Brama”, kuras uz Latviju no tālienes atvedis viņas paziņa Arnolds. Tur bieži vajadzējis apkopt arī pīles, zosis, cūkas un aitas, kad ome gājusi algotā darbā.
Pilsētas zēns ar laucinieka dvēseli
“Biju cauri un cauri pilsētas zēns, bet mani saistīja lauku dzīve, tāpēc “Silkalnos”, kur vienā pusē sētai ir mežs, bet otrā līdzenu lauku plašums, jūtos savā vietā,” saimnieks māj ar roku virzienā, kur paredzēts būvēt jaunu māju no savā mežā cirstiem baļķiem, tiklīdz to atļaus rocība. Tas jādara arī, lai atvieglotu dzīvi sievai Lienītei, kura līdz šim samierinājusies ar visai pieticīgām ērtībām. Viņa dzīvnieku aprūpēšanā aizvieto Arni, kad vīram maizes darbs apsardzes firmā Vārvē – ienākumi no minizoo pagaidām ir tikai vasaras mēnešos. Arnis lolo cerību, ka ar laiku viņa vaļasprieks kļūs tuvs arī teju četrgadīgajam dēlēnam Adrianam Ralfam, jo viņš jau tagad labprāt piedalās minizoo iemītnieku aprūpēšanā.
“Mums kā vecākiem nav nodoma dēlam kaut ko uzspiest lielā dzīves ceļa izvēlē. Pagaidām kopīgajās gaitā mēģinu viņam stāstīt par mūsu minizoo iemītnieku īpatnībām un reizēm visai neparasto ceļu, kā katrs no viņiem pie mums ir nonācis. Ar sīkdzīvnieku audzētājiem, kuri apvienojušies biedrībā “Trusis un citi” pieredzē un aktuālajā informācijā dalāmies gan internetā, gan klātienē izstādēs un bieži vien tas rezultējas arī ar retāku šķirņu eksemplāru apmaiņu. Uz to reizēm ved līkumaina kompromisu taciņa, pa kuru jātaustās gandrīz vai ar detektīva intuīciju. Adrians Ralfs to reizēm klausās kā pasaku,”Arnis ar smaidu atceras, kādas leģendas un brīnum stāstus pats dzirdējis no nozares veterāniem.
Māk dūdot telefonā, ēst pie galda
“Reizēm ir grūti pieņemt, ka mūsu, baložu audzētāju, Latvijā ir palicis tik maz – ap trim desmitiem, kaut gan vēl salīdzinoši nesen šī nodarbe bija visai populāra ne vien pensionāru, bet arī viņu dēlu un mazdēlu vidū.
Aizbildinājumam, ka šos putnus ir dārgi uzturēt, turklāt tie ir netīrīgi un var pārnēsāt slimības, nav pamata, jo gandrīz viss ir atkarīgs no saimnieka: balodi var iemācīt dūdot telefonā, var pieradināt ēst pie kopīga galda ar cilvēkiem, un nekādas šmuces nebūs,”savā un kolēģu pieredzē dalās Arnis.
“Dienā šim putnam pietiek ar saujiņu graudu, tas maksā no pusotra līdz diviem centiem. Vēl vajag nedaudz grants, saberztu ķieģeļu vai gliemežvāku. Jā, daudzdzīvokļu mājās baložus turēt ir praktiski neiespējami, bet vai maz pēdējos gados gan pilsētās, gan laukos ir uzcelts privātmāju, kuras iespējams izdaiļot ar modernām baložu būdām? Tajās varētu dūdot un virs tām – par prieku saimniekiem un viesiem – lidināties, piemēram, “kūleņotāji”, ko pie mums sauc arī par “spārnsitējiem”, bet Vācijā – par ”mauzeriem”, jo viņu spārnu plīkšķi atgādina šāvienus,”Arnis atturas raksturot citu šķirņu lidoņu trikus, jo tādu var būt nebeidzams daudzums un katra pacelšanās gaisā ir kā tāds jaunrades demonstrējums. Ar noteikumu, ka saimnieks ir pielicis pūles, lai atrastu interesējošo šķirni un piestrādājis baložu trenēšanā lidojumiem.
Miera un mīlestības simbols
“Protams, ka bērnībā un pusaudža gados mani apbūra tieši šo putnu atraktīvā lidināšanās, bet pieaugušā dzīvē ir nācies aizdomāties, kāpēc vairākās reliģijās balodis izpelnījies godu saukties par svētu putnu, visur kļuvis par mīlestības un uzticības simbolu (jo brīvībā baloži ir monogāmi, bet olas mātīte dēj tikai tēviņa klātbūtnē!). Varbūt masu ieinteresēšanai laiks būtu par baložiem un to audzētājiem uzņemt mākslas filmu, kā savulaik par dalmāciešiem? Pēc tās šīs šķirnes suņu saviesās biezā slānī… Bez šaubām, neaicinu baložus iegādāties kā modes preci, bet vairāk uzmanības šie putni tiešām ir pelnījuši,” Arnis šai ziņā sevi neuzskata par pasaules lāpītāju, bet strādā sirdsšķīstā cerībā, ka saskarsme ar baložiem stresa pārpilnos cilvēkus noskaņo mieram un saticībai. Jo tas vēstīts jau leģendā par kara dievu Marsu, kura ķiverē baložu māte perēja mazuļus, tā atturot viņu no karagājiena. Savukārt pasaules plūdu laikā Noass no sava šķirsta tieši balodi sūtījis lūkot, vai tuvumā nav zeme un putns kā cerības zīmi knābī no turienes atnesis olīves zariņu.
Cilvēki, krustojot šķirnes, visos laikos ir centušies balodi pārvērst dekoratīvā radījumā, un krievi šī putna francisko nosaukumu ”pigeon” pārtaisījuši par “pižon”, ar šo vārdu raksturojot lecīgu, iedomīgu, švaukstīgu kāda cilvēka uzvedību. Putnam par attaisnojumu jāsaka, ka par tādu viņu pārvērtusi cilvēku apzināta rīcība, brīžiem baložu izskatu veidojot pēc savām egoistiskām vēlmēm.
Turpinot miera tēmu, Arnis atgādina, ka balodis apdzīvo visu pasauli, izņemot Arktiku, Antarktīdu un Sahāras tūksnesi, tāpēc cilvēkiem jebkurā zemeslodes vietā ir iespēja vienoties sarunai par šo krāšņo un daudzveidīgo radību. Bet saruna – tas jau arī ir miers.
31.05.2020. / Autors: Ventspilnieks.lv / Foto: No personīgā arhīva
