Mācītājs, mulla un rabīns sarunājas par to, kā viņi sadala līdzekļus: cik daudz atvēl Dievam un cik – sev. Mācītājs saka:
– Es novelku sev apkārt apli un metu gaisā monētas. Tās, kuras iekrīt aplī, ir Dievam, bet ārpus apļa – manējās.
Mulla:
– Es arī zīmēju apli un metu monētas, tikai dalu tās savādāk. Tās, kuras iekrīt aplī, ir man, bet pārējās – Dievam.
Rabīns:
– Es gan apļus nezīmēju! Vienkārši metu monētas gaisā un – cik Dievs paspēj noķert, tās tiek viņam. Visas pārējās ir man.
