Drūms rudens vakars. Līņā lietus. Dāma gaišā kostīmā šķērso nomaļu parka stūri. Pēkšņi atskan draudīga vīrieša balss:
– Stāvi!
Sieviete izbailēs pieliek soli, bet seko vēl niknāks bļāviens:
– Stāvi, draņķe, kam es teicu!
Dāma šausmās sastingst. Tūliņ seko nākamā komanda:
– Guli!
Un vēl pēc mirkļa:
– Stulbā kuce, guli!
Saprotot, ka glābiņa nebūs, sieviete ar visu balto kostīmu liekas dubļos un tūliņ saņem atalgojumu uzslavas veidā:
– Gudra meitene! Malacis! Sēdi!
Galīgi apjukusi sieviete uzraušas sēdus un atkal izdzird nākamo komandu:
– Šurp!
Aizvainojums un dusmas par sabojāto kostīmu pārspēj bailes no maniaka, un dāma caur krūmiem metas uz balss pusi un kliedz:
– Nožēlojamais izvirtuli, vismaz izdomājiet, ko jums vajag!
Vīrietis pagriežas pret sievieti, turēdams aiz kakla siksnas savu suni, un atbild:
– Es taču neaizrādu, ka jūs esat novārtījusies dubļos! Kādēļ jums būtu tā jākliedz par manu dresūras stilu?
