Reiz, vecs vīrs, guļot uz nāves gultas tik ļoti gribēja visu savu naudu paņemt līdzi kapā, ka pieaicināja savu mācītāju, dakteri un advokātu un teica:
– Es katram no jums iedošu aploksni ar 30 000 eiro un bēru dienā jūs ielieciet tās aploksnes manā zārkā.
Bēru dienā visi trīs, kā solīts, ielika aploksnes zārkā, bet vēlāk, vēlot nelaiķim vieglas smiltis, mācītājs neizturēja sirdsapziņas urdas:
– Ziniet, kungi, man jums jāatzīstas… Baznīcai vajadzēja labot jumtu un es zārkā ieliku tikai 20 000…
Brīdi klusējis ierunājas arī dakteris:
– Jāsaka, ka arī man nav gluži tīra sirdsapziņa… Manai slimnīcai tik ļoti vajadzēja jaunu automašīnu, ka es ieliku tajā aploksnē tikai 10 000…
Advokāts klausās, klausās, un tad nosodoši saka:
– Ak, jūs, bezgoži! Es gan izrakstīju un ieliku zārkā aploksni ar čeku par visiem 30 000 eiro!
